Man bija romāns ar... vasaru, ratiņiem un... ragaviņām!

 Kā būt laimīgam līdz pat matu galiņiem? Neizlikties! 
Ja Tu centīsies izpatikt citiem- Tu nepatiksi pats sev!

 Es lūdzu Dievam daudzas lietas, lai varētu priecāties par dzīvi, bet Viņš iedeva man dzīvi, lai es varētu priecāties par daudzām lietām.

 

Kur Tu biji pazudusi... vai ārzemēs? Nē- tepat... tepat! Man bija romāns.. ar vasaru, ratiņiem un ragaviņām.

Viņa paskatās manī ar savādām acīm un es tajās lasu: -Vai tev ar galviņu viss kārtībā? 

 -Viss ir savās vietās!- es, smaidot, saku.

- Tu taču noteikti zini to "seno" dzejolīti 

par jautro sienāzīti (kas, dejojot, baudīja vasaru)

un skudriņu (kas čakli strādāja...). Un- esi dzirdējusi dzīves gudrību: Kal ratus ziemā, ragavas- vasarā! 

  Nu, lūk- es biju gan sienāzīte, gan kā čaklā skudriņa, 

 kas ziemai gardus un veselīgus krājumus sarūpēja!

  Nāc, paskaties un pasildies manā krāsainajā vasarā!

Mosties! Un- ar jaunu sparu steidzies meklēt saules staru!

Šis rīts ir tieši tāds, ka vēlos es
Tev brokastlaikā prieka krūzi nest!

Un tas nekas, ka tur pa lietus lāsei,
pa ziedputeksnim mazliet piejaucies.

 

No debess viss, ko dievs mums dāvā dāsni;
No debess- Tevī šorīt lai līst prieks! 

  

   Ir tikai viens, patiešām iedarbīgs ierocis- tas ir smaids!

Neviens nespēj turēties pretī smieklu uzbrukumam.

  Vai atnāksi mani satikt smilšainajā liedagā šodien,

 

 Kad saule mūs aicinās peldēties, silta un spoža?

 

Atnāc- mums kopā būs jautri un droši!

 Es varu būt, tā vienkārši būt,
tā vienkārši paiet pretim. . .

 

Tā vienkārši mīlēt un vienkārši ciest,
un vienkārši pūst vēju burās.

 Es varu būt, tā vienkārši būt,
lai nav mani jāizdomā;

Tā vienkārši cerēt un laimi gūt,
un pacensties nepaiet garām. 

 Un- kaut kur vienmēr būs tāda vieta,
kur mani gaidīs un uzņems. . .

 

Un neprasīs naudu par visu, kas īsts:
par ciešanām, ilgām un maldiem.

 Es varu būt, tā vienkārši būt,

un mazliet paiet Tev pretim,

 

Tā vienkārši, vienkārši Tevi lūgt;
Un- nepalaist it neko garām. 

Katru rītu es nomazgāju iepriekšējās dienas 

neveiksmju zīmes no savu logu rūtīm,

Izravēju ēnas, atritinu taciņas, lai priekam 

 

ceļu pie manis atrast nav ne sarežģīti, ne grūti.

 

Katru rītu es pierunāju saules kripatiņu,
Lai neslēpjas mākonī, bet visu dienu stāv klāt:

 

Lai sasilda katru manu draugu, katru nedraugu
Un visu pasauli, maigi noglāstot, vienkārši pasargā... 

 

Lai arī kādā virzienā mēs dotos,-

mēs allaž esam ceļā pie Sevis.

  Mēs lidojam tik augstu, cik augstu redzam Savas debesis.

  Tas, vai mēs Sevi sasniegsim, ir atkarīgs no mūsu iekšējās gaismas, ko uzkrājam un nesam savā sirdī.

Debesis un ziedi daudziem cilvēkiem 

ir tikpat nepieciešami kā dienišķā maizīte.

  Cilvēkam neko nevar iemācīt ar "tāpēc, ka tā vajag!"

 Viņam vienīgi var palīdzēt šo patiesību atrast pašam sevī.

   Katrs savu Nākotni baro pats!

 

Un katrs pats arī atbild par to,
Ka tam Šodiena palikusi Nepabarota...

 Laime ir- māksla dzīvot pasaulē,

kurā vienmēr kaut kā pietrūkst. 

 Cilvēkam vēders domāts priekš tam, 

 lai galvai vienmēr būtu par ko domāt!

 

 Šovasar es mācījos strādāt par "pieradinātāju".

Es pieradināju gultas pie krāsainām segām,
tik mīkstām un maigām kā vārītas cūku pupas:

Es mācījos pieradināt rabarberus pie apelsīniem, 

sārtās zemenes un avenes+ pie banāniem:

 Ķiršus pieradināju dzīvot saldētavā. . .
 Un tad mēs gājām pieradināt jāņogas un pastāstīt, 

 ka viņām būs jākļūst par jāņogu sulu. . .

Pieradināju gurķus ne vien pie dillēm, pipariem, ķiplokiem, 

 bet arī- pie mārrutkiem, sīpoliem un... samtenēm:

Bet tomātus pieradināju marinēties kopā ar citronu baziliku:

 Un- arī sālīties- kopā ar dillēm, mārrutkiem, ķiplokiem, estragoniem, ķiršu, upeņu un ozola lapām:

Un vēl bija jāpieradina lielās krāsainās plūmes:

 

Un- pirmie sulīgie āboli un bumbieri:

 Vēl es pieradināju draiskos zaļos zirnīšus;

 Bet sviesta pupiņas iemācīju dzīvot saldētavā.

Un tad jau arī pieteicās... sīpoli un ķiploki:

Zeltainie sīpoli vēl būs jāpieradina pie sīpolu virtenēm.
Bet ķiplokiem būs jāmācās drosmīgi pārziemot dārzā- 

 starp jauno zemeņu stādiņiem. . .

 Garšīga izdevās pie dārzeņiem pieradinātā gaļiņa:

 Un vēl es mācījos pieradināt sautēties uz pannas- 
kabačus, sīpolus, papriku un tomātus. . . ņammīgi!

 Nebaidies eksperimentēt- jo vairāk krāsainu dārzeņu 

 un augļu būs Tavā ikdienas ēdienkartē-

 jo vairāk vitamīnu un enerģijas būs Tevī!

 Jā, Augusts ir kā franču mīlnieks, ar viegli sirmot sākušiem 

 deniņiem. Viņš vairs nevar Tev piedāvāt savu jaunības 

 trakumu, toties ir bagāts un dāsns. . . Turklāt- viņam 

 ir labas manieres; Un- viņš prot skaisti atvadīties.  

Nu lūk, tie "īsā īsumā- divos vārdos" ir:

Kopš šīs vasaras man ir dažas „pazīstamas” varavīksnes;

 Reizēm tās vizuļoja un dejoja aiz istabas loga:

 Par to īpaši brīnījās un jūsmoja pūkainā Murzilka.

 Man pat likās. . . ka viņas aizrautīgi sačukstas:

Reizēm varavīksnes apciemoja mani dārzā-

 kad rušināju, ravēju, lasīju ābolus vai ogas.

 

 Lielās varavīksnes pieradināt ir grūti- tās ir lepnas kā kaķi, kuri brīvi aiziet un atnāk, kad paši to vēlas. 

Bet vienai krāsainai mazulītei patīk dejot tad, kad es mazgāju ābolus. Varbūt tā ir "ābolu varavīksne"? 

 Varbūt viņa nāk pieradināt zeltaini brūno ābolu sulu?

 Atcerējos kādu jauku teicienu: "Nav varavīksnes debesīs- nāk varavīksnes no mums! Tur- debesīs- ir tikai atspīdums!"

 

Vislabākā grāmata ir- Sirds grāmata. Tāda ir katram, 

taču jājautā: cik daudziem pietiek laika mācīties to lasīt?

 

Tumšie mākoņi pārvēršas debess puķēs, 

kad tos noskūpsta gaisma:

  Tāpat pārvēršas cilvēks, kad sastop prieku, 

kad sastop smaidu, kad sastop labestību;

  Kad tuvumā sastop maigumu un mīlestību.

  Lai kļūtu par zvaigzni, ir jāatbrīvo pašam sava gaisma;

Jāiet pašam savs ceļš un nav jābaidās no tumsas, 

jo tieši tumsā zvaigznes mirdz visspožāk!

 Neuztraucies par to, ko par Tevi domā citi! Jo- viņi tik un tā vienmēr domās to, ko gribēs! Vai- viņi būs pārāk aizņemti, 

raizējoties par to, ko par viņiem domā Tu. . .

 Varbūt mēs visi esam eņģeļi, katrs ar saviem spārniem? Tikai dažkārt pazaudējam spārnus, neticēdami vairs, 

 ka spējam lidot. Tad iegrimstam skumjās un neticībā, nogurstam no dzīves pavisam, apsēžamies uz akmens un 

  lūkojamies debesīs, meklēdami pēc brīnuma, kas atnāks un 

 mūs izglābs. Šajā brīdī mēs aizmirstam to, ka brīnums

 var būt mūsu roku darbs. . . Un spārnus pielikt, 
tāpat kā noņemt, ir tikai mūsu pašu varā!

 Brīnumi notiek tikai tur, kur tiem ļoti tic, 
un- jo vairāk tiem tic- jo biežāk tie. . . notiek!

Vai Tev ir sapnis? Skrien pie tā! Nevari paskriet? Ej! 

 Nevari paiet? Rāpo pie sava sapņa! Nevari parāpot? Apgulies un guli sava sapņa virzienā... Tikai- tici tam!

   Vienmēr vajag būt noreibušam. Tā ir visa gudrība. Lai 

  nejustu drausmīgo Laika nastu, kas liec jūsu plecus lejup, 

 spiež jūs pie zemes, vajag reibt bez pārtraukuma. Bet no kā? 

 No vīna, no dzejas, no mīlestības- kā paši gribat. Bet- 

 ir jānoreibst! Un, ja kādreiz uz greznas mājas kāpnēm, grāvmalas zaļajā zālē, jūsu pagalma krēslainā vientulībā 

 

 jūs mostaties un reibums ir zudis vai pamazām zūd,- vaicājiet vējam vai vilnim, vai zvaigznei, vai putnam, vai pulkstenim; vaicājiet visam, kas virpuļo, visam, kas zied, 

 

 dzied vai runā; vaicājiet- cik ir pulkstenis? Un vējš, un vilnis, un zvaigzne, un putns, un pulkstenis atbildēs jums: Ir stunda,

kad jānoreibst! Lai netaptu par cietējiem- Laika vergiem- noreibstiet bez mitēšanās! No vīna, no dzejas, no dejas,

 no tikuma, no siltuma, no prieka,- kā jums labāk tīk! 

Sievietes sapnis? Jūs domājat- noteikti- vīrietis?
Nē- viņš ir dzīves ikdienas daļa!

Jūs noteikti sacīsiet- bērni. Nē- bērni ir dzīvības daļa,
mūža rūpes un priecīgais skaļums.

 

 Bet sapnis zied tuksnesī smilšainajā,
no kura, gaidītai, pārbraukt mājās

 Un vakaros, brīvai un gurdenai,
ar sevi un pasauli saskaņā,

neizgaistošā smaržu pilienā tinoties,
ticībā rītdienas brīnumam. . . aizmigt!

Ja Tu gribi saņemt prieku, dāvā to citiem!

  Ja gribi būt mīlēts, iemācies mīlēt citus!

 Ja Tu vēlies, lai Tevi ievērotu un novērtētu,

   iemācies pamanīt un novērtēt citus! Ja Tu gribi, 

 

 lai Tu dzīvotu pārticībā, palīdzi citiem tikt pie pārticības. 

 

 Ja Tu vēlies būt svētīts ar visu labo, ko dzīve var piedāvāt, iemācies klusiņām apveltīt citus ar šīm veltēm. 

 

Skaistākie sapņi lai iekrīt Tev plaukstās-
nelūdzot, neprasot, negaidot. . .

 

Skaistākās zvaigznes lai atspīd Tev naktī-
apmirdzot, rotājot, līksmojot. . .

 Visskaistākie vārdi lai atplaukst Tev sirdī-
pavadot, sagaidot, novēlot. . .

  Skaistākās cerības- lai dzimst no jauna-
mīlot, ticot un pielūdzot. . .

Nu re- pa pusei dzejā, ar draisku humora piesitienu, parādīju jums mazu daļiņu no saviem vasaras foto. 

 Vēlu veiksmes, dzīvesprieku un mīlestību! 

Mīliet dzīvi, sevi un sev tuvākos!