Kā jūtas, emocijas, tikumi un netikumi . . . paslēpes spēlēja.

Sveikiņi Pavasarī! Cik jauki, ka esat šeit!

Vai jau iestiprinājāties? Varu šo to piedāvāt!? 

Varbūt mazliet pavingrosim un pasmaidīsim? 

Varbūt paspēlēsim paslēpes un pameklēsim. . . paši Sevi? 

Un šis stāsts būs mūsu „ceļvedis” jeb „navigators.”

- Reiz sensenos laikos, kādā zemes nostūrī sapulcējās 

kopā visas cilvēka jūtas un īpašības. 

Kad GARLAICĪBA bija jau trešo reizi nožāvājusies,

NEPRĀTS ierosināja - varbūt uzspēlējam paslēpes?

INTRIGA pacēla vienu uzaci - paslēpes? 

Interesanti. . . bet - kas tā tāda ir par spēli? 

 NEPRĀTS paskaidroja, ka viens no viņiem, 

piemēram - viņš pats - būs spēles vadītājs. 

Viņš tad aizvērs acis un skaitīs līdz miljonam,

bet pārējiem šajā laikā ir labi jānoslēpjas. 

Pēc tam viņš dosies meklēt, 
kamēr atradīs visus spēles dalībniekus.

Tas, kuru atradīs pēdējo, būs nākošais spēles vadītājs;

Un tas varēs uzstādīt savus noteikumus! 

ENTUZIASMS uzreiz paķēra aiz rokas EIFORIJU

un sajūsmināti uzdejoja ar viņu. 

PRIEKS tā lēkāja, ka pat pārliecināja ŠAUBAS. 

 APĀTIJAI gan nekad un nekas nelikās pietiekami 

interesanti un viņa atteicās piedalīties šajā spēlē.

PATIESĪBA nolēma labāk neslēpties, 

jo viņu tik un tā galu galā vienmēr kāds atrod.

LEPNUMS paziņoja, ka šī ir pilnīgi muļķīga spēle un,

ka viņu vispār nekas cits, kā tikai viņš pats, neuztrauc!

GĻĒVULĪBA ne īpaši gribēja riskēt un arī atteicās piedalīties.

Viens, divi, trīs . . . sāka skaitīt NEPRĀTS. . .

Pirmais tūliņ noslēpās SLINKUMS -

Viņš vienkārši apgūlās aiz tuvākā lielā akmens.

TICĪBA, ilgi nedomājot, pacēlās augšā mākoņos;

Bet SKAUDĪBA noslēpās TRIUMFA  ēnā;

Kurš paša spēkiem uzrāpās visaugstākā koka galotnē.

CĒLUMS ļoti ilgi nevarēja noslēpties, katru vietu atdodams kādam citam, jo vienmēr uzskatīja, ka katra no slēptuvēm

ir vairāk piemērota kādam no viņa draugiem.

Kristāldzidrais strauts bija piemērota slēptuve SKAISTUMAM.

Koka dobums labi noderēja BAILĒM.

Tauriņa spārns kā patvērums - SALDKAISLEI.

Vēja pūsma bija piemērota BRĪVĪBAI.

EGOISMS atrada tikai sev vienam ērtu, 

omulīgu, klusu un siltu vietiņu. . .

MELI paslēpās okeāna dzelmē;

( lai gan patiesībā tā bija varavīksne)

Bet KAISLE un VĒLME nolīda dziļi vulkāna krāterī.

AIZMĀRŠĪBA - pat neatceros, kur noslēpās, 

bet tas arī šoreiz nav tik svarīgi.

Kad NEPRĀTS jau aizskaitīja līdz 999 999,

MĪLESTĪBA vēl joprojām meklēja kur paslēpties,

bet visas vietas jau bija aizņemtas. Un te viņa pamanīja

burvīgu sārtu ziedu krūmu un uzmanīgi paslēpās tajā.

Miljons! – skaļi noskaitīja NEPRĀTS un devās meklēt pārējos.

Pirmo viņš, protams, atrada SLINKUMU.

Pēc tam viņš izdzirdēja, kā TICĪBA strīdas ar Dievu.

Bet KAISLI un VĒLMI uzmeklēja tāpēc,

ka vulkāns nodevīgi pulsēja un vibrēja.

NEPRĀTS pamanīja SKAUDĪBU un saprata,

kur slēpjas spēcīgais, varonīgais TRIUMFS.

EGOISMU pat nevajadzēja meklēt, jo tas bija izvēlējies

paslēpties bišu stropā un bites izdzina nejauko nelūgto viesi.

Dodoties tālākos meklējumos, NEPRĀTS pienāca pie strauta,

nolēma veldzēt slāpes un pamanīja SKAISTUMU.

Bet ŠAUBAS vēl sēdēja pie žoga un nevarēja izlemt, 

kurā pusē viņām vajadzētu noslēpties.

Un tā visi tika atrasti: TALANTS - kuplā, zaļā zālē;

SKUMJAS - meža malā, tumšā alā;

MELI – varavīksnē (bet ja godīgi - okeāna dibenā).

Tikai MĪLESTĪBU nekur nevarēja un nevarēja atrast!

NEPRĀTS to meklēja aiz katra koka, katrā kalna galā;

Katrā strautiņā, zem katra tiltiņa, katrā ziedu pļavā;

Un tikai visbeidzot nolēma paskatīties sārtā ziedu krūmā.

Bet, līdzko NEPRĀTS ar strauju vēzienu pašķīra malā zarus,

tā izdzirdēja kliedzienu, jo asie rožu dzeloņi 

savainoja MĪLESTĪBAI acis. . .

NEPRĀTS apjuka, nesaprata, ko nu darīt, 

sāka raudāt un lūdzās Mīlestībai piedošanu.

Bet savas vainas izpirkšanai, NEPRĀTS apsolīja,
ka turpmāk viņš vienmēr būs MĪLESTĪBAS  pavadonis.

Nu, lūk - mūsu mazais ceļojums jau gandrīz noslēdzies.

Kopīgi mēs mazliet tuvāk iepazinām Sevi;

Un uzzinājām - kāpēc Mīlestība ir akla;

Un - kāpēc tās tuvumā arvien grozās Neprāts.

Bet nobeigumā - mazliet "mīļas un neprātīgas" dzejas:

Ja es pazaudētu lūpas, 
Tad skūpstītu Tevi ar acīm. . .
Ja es pazaudētu acis,
Tad skūpstītu Tevi ar rokām. . .

Ja es pazaudētu rokas, 
Tad skūpstītu Tevi ar sirdi. . .
Ja es pazaudētu sirdi, -
Tad tikai Tevis dēļ. . . (un atrastu to pie Tevis).

Tu man nevari pazust – zemeslode par mazu!
Gadi kā sarkanas lapas; kā mirdzoši sniegi snigs -
Mūsu Mīlestībai ar mūžību nepietiks . . .