- Kas Tas Tev rokā? . . . - Laime!

  - Bet, kādēļ tā tik maza?

- Tā ir tikai mana. Toties- kāda starojoša un skaista. . .

- Jā, brīnišķīga! - Gribi gabaliņu? - Laikam. . .

- Dod saujiņu, es padalīšos. . .

- Ai, tā ir tik silta! - Patīk? - Jā! Ļoti. . . pateicos! 
Zini, man kļuva daudz labāk, kad turu Laimi plaukstās. . .

 - Tā tas ir vienmēr. . .

- Un kas būs, ja es ar kādu padalīšos?

- Tad tavējā kļūs lielāka! - Lielāka? . . . Kā tā?

- Pati nezinu. Tikai, pēc dalīšanās, Tā kļūst arvien siltāka.

- Vai rokas ap To nevar apdedzināt?

- Rokas apdedzina sāpes. . . Laime tās silda, bet nededzina!

Padalies ar Savu gabaliņu Laimes;

Dod To katram, kam vien Tu To novēli! ! !

 Reiz es sapņoju, ka intervēju Dievu.

"Tātad- Tu gribi mani intervēt?"- Dievs man jautāja.
"Jā. Vai Tev ir laiks?" - es pajautāju.

Dievs pasmaidīja: "Mans laiks ir Mūžība. . ."

"- Kādus jautājumus Tu gribi man uzdot?"

"- Kas Tev liek visvairāk brīnīties par Cilvēkiem?"

 Un Dievs atbildēja: "Viņiem ātri apnīk būt par Bērniem;

Viņi visādi cenšas ātri, ātri kļūt Pieauguši. . .

Un tad- sapņo par to, lai atkal būtu kā Bērni. . .

 Viņi zaudē Veselību, lai pelnītu Naudu;
Un tad izmisīgi to izdod, lai Veselību atkal atgūtu. . .

Viņi tik daudz domā par Nākotni, ka aizmirst par Tagadni!

Tik ļoti, ka Nedzīvo ne Tagadnē, ne Nākotnē. . .

Lai viņi zina, ka Izpriecas ir tikai kārtējā košā Lūpu krāsa Dzīvei! Tās iekvēl un izdeg aši kā sērkociņš. . .

 Bet Prieks, Draudzība un Mīlestība ir Spārni!   

   Lai viņi atceras, ka Cilvēks ir dzimis Bērns- 

Viņa spēks ir augšanas, Mīlestības un Sirds spēks. 

Pārsvied žogam pāri savu Sirdi- pārējās lietas sekos. . .   

Lai viņi atceras- Kurš neiet uz priekšu, tas iet atpakaļ!  

 Stāvēšana tikai uz vietas ilgi nav iespējama!

   Viņi dzīvo tā, it kā nekad nebūs jāmirst, bet mirst tā, 

it kā nemaz nebūtu dzīvojuši. . ."

Kas ir ciniķis? Tas ir cilvēks, kurš visam zina Cenu,

bet- nekam nezina Vērtību!

 Viņa roka paņēma manējo un mēs kādu laiku paklusējām. . .

Tad es jautāju: "Kā mūsu Radītājs- kādus vēl padomus Dzīvei Tu vari mums, Taviem bērniem dot, ko iemācīties?"

"Lai Cilvēki zina,- ka nav iespējams Kādu piespiest Sevi Mīlēt!
Viss, ko Viņi spēj,- ir- Mīlēt Savus Tuvākos;

Un- atļaut, lai Citi iepazītu un Mīlētu Viņus. . . Lai zina,
ka Katrs ir "īpašs!" Un tas ir slikti- salīdzināt Sevi ar Citiem. . .

Lai mācās Piedot, praktizējot Piedošanu. . . vispirms Sev.
Lai atceras, ka ievainot Mīļoto Cilvēku var dažu sekunžu laikā.
Bet,- lai rētu izārstētu, reizēm ir nepieciešami pat gadi!

 Lai saprot, ka bagāts nav Tas, Kuram Vairāk ir;

Bet- Tas, kuram Mazāk Vajag, lai justos Laimīgs.

Lai zina, ka Pasaulē ir Cilvēki, kas Viņus ļoti, ļoti mīl. . .
Vienkārši,- Viņi vēl nav iemācījušies izteikt Savas Jūtas.

Lai zina, ka piedot Otram ir par maz, ir jāpiedod arī Sev!

Lai saprot, ka divi Cilvēki var skatīties uz vienu un to pašu,

bet redzēt, izjust un saprast- Katrs Savādāk. . .

"Paldies par Tavu laiku!" - es bikli sacīju.

"Vai ir vēl kas, ko Tu gribētu nodot Saviem Bērniem?"
Dievs pasmaidīja un teica: "Lai zina, ka es esmu šeit

priekš Viņiem. . . Vienmēr. . ."

. . .Vinnijs Pūks Sivēntiņam jautāja: “Kas šodien ir par Dienu?” Sivēns atbildēja: “Šodiena!” Vinnijs nopriecājās: “Šodiena ir Mana Mīļākā Diena!- Vakardiena ir jau pagājusi, Rītdiena vēl nav atnākusi. . . Mums ir tieši Šodiena!"

Un nobeigumā- pārdomas no sērijas "par sieru un barankām"- kad Optimists jūsmo- cik garšīgas barankas! Bet Pesimists vienmēr žēlojas- cik lieli caurumi! . .
Pesimists saka: Mans Mūžs kļuvis par Vienu Dienu Īsāks!
Bet Optimists priecājas: Šodien es atkal kļuvu 
par Vienu Dienu Bagātāks! ! !

 

Nebaidies Sapņot! Jo- Tikai Cilvēkam, Kuram Ir Sapņi,

Ir Iespējas Tos Piepildīt- Neredzamā Mērķī Netrāpīsi!