Pasaulē viss labais sākas ar Mīlestību un . . . beidzas . . . ar . . . nemīlestību!

 

Gudrā māmiņa Daba jau katram šūpulī 

Mums ir ielikusi vēlmi mīlēt 

un būt mīlētiem . . .

Būt labam un mīlēt pasauli un dzīvi 

ir tikpat dabiski . . . kā elpot . . .

Skaista sirds veidojas klusumā, stiprs raksturs- dzīves vētrās.

Skaistā cilvēkā mēs ieraugām skaistumu, gudrā- prātu,

bet mīļotā cilvēkā mums dārgs ir viss.

Laimīgi mēs esam Tur,

Kur mūs vienmēr gaida un tic,

  Kur mēs mīlam un ticam saviem tuvākajiem. 

Sirds ir dvēseles 4-istabu dzīvoklis.

Tam vienmēr jābūt siltam un gaišam!

Mūsu mājas ir tur, kur mēs jūtamies labi, 

Kur vienmēr gribas atgriezties

ar siltu smaidu atkal un atkal. . .

Kur vienmēr esam saprasti un pasargāti.

Mīlestība ir vienīgais tilts starp redzamo un neredzamo pasauli.

Laime, kurp Tu ej? Tur, kur draudzība!

 

Mīlestība ir vēlēšanās, lai otrs apstiprinātu,

ka Tevi Bija Vērts Radīt . . .

Ja Tu dzīvo, tātad tam ir iemesls un jēga.

Un- nevajag jau neko īpašu-

vien silti uzsmaidīt un pateikt: 

"Ir vienkārši ļoti labi, ka Tu esi pasaulē!"

 

Lai radītu ko labu un skaistu, 

Cilvēkam jābūt tīram savā dvēselē.

Un Nevajag tā:

Un nevajag šitā:

Es Tevi tik ļoti mīlu! Tu man esi Vissvarīgākā!

Tevis dēļ esmu gatavs uz Visu- pārpeldēt okeānu, 

uzkāpt visaugstākā kalnā, pat . . . mirt Tevis dēļ!

P.s: Atbraukšu sestdien, ja nebūs lietus. . . vai sniegs. 

Tas, kuram nesāp, reti tic sāpju esamībai.

Ar Laimi ir tāpat kā ar Sauli un Veselību- 

kamēr tās ir, mēs to pat nepamanām. . .

Bet, kad pēkšņi zūd,

tad sākam šo bagātību novērtēt . . .

 

Mīlēt nozīmē ticēt un uzticēties-

kā aklais uzticas savam pavadonim. 

Tas ir- ar savu sirdi atvērtās plaukstās iet otram pretim. 

Sapratīs, nesapratīs? 

Ir bail sevi ielikt otrā tā- bez garantijas.

Bet- tikai veļas mašīnu darbnīcas dod garantijas, 

dzīve tās nevienam nedod!

 Cilvēkam vajag, lai Viņš ticētu un- 

Viņam kāds ticētu ļoti!

Cilvēkam vajag, lai Viņš mīlētu un-

Viņu kāds mīlētu ļoti!

Cilvēkam vajag, lai Viņš gaidītu 

un . . . Viņu kāds gaidītu ļoti!

Es tikai nezinu, kas ir grūtāk-

Gaidīt, ja nezini - vai atnāks . . .

Vai atnākt . . .

kad Tevi vairs neviens negaida . . .

Ja nesadzīs - tad kaltīs - dabas likums sens. 
Tam nespēj pretoties ne koks ne cilvēks.

Es tikai nesaprotu -

sniegs taču snieg visiem!

Vai tad laime . . .

. . . ne visiem tiek? ? ?

Cilvēki ir kā Kinder-surprise olas:

katra garantē garšas baudījumu, bet- Tu nekad nevari būt drošs, ka Tev patiks tas, ko atradīsi iekšā!

Dzīvot nozīmē - atcerēties!

Atcerēties, ko pats zini svēti,

Atcerēties, kur otram ir rēta,

Atcerēties aiz loga to vēju,

Kurš uz Tevi ir notēmējis!