Ar ko Mēs esam Cits Citam interesanti? Ar Savu Vēju!
Ir Cilvēki, Kuru Tuvumā ir grūti stāvēt-
Ir Cilvēki, Kuru Tuvumā ir grūti stāvēt-
pūš projām. . . jauc domas, prātu un jūtas. . .
Ir Tādi, ar Kuriem jūties. . .
kā dārzā pēc lietus- negribas šķirties.
Ir arī tādi, ap Kuriem ir tuksnesis. . .
kā dārzā pēc lietus- negribas šķirties.
Daudz Cilvēku iziet caur Tavu Dzīvi,
Bet- tikai Patiesi Draugi atstāj pēdas Tavā Sirdī!
Tik vienkārši dzīvot ar Gaismu- ir viegli un silti-
Nav jāiededz sveces, nav jāiekur uguns. . .
Gaisma no Sirds uz Sirdi, bez ceļa rādītājiem
Bet- tikai Patiesi Draugi atstāj pēdas Tavā Sirdī!
Plūst gan dienās, gan vistumšākās naktīs. . .
Tik vienkārši dzīvot ar Mīlestību- ar Gaismas Staru.
Tik- atrast to Sevī- ir vienkārši- jāpaspēj!
Es naktī Zvaigznēs lūkojos- un ticu Mūžībai!
Un visas sīkās rūpes izzūd, kaut dienas reizēm tumšas šķiet-
No nešaubīgas Ticības- Tām Gaisma pāri iet!
No nešaubīgas Ticības- Tām Gaisma pāri iet!
Varbūt- Vienkārši Dzīvot- šai Mirklī, šai Dienā,
Ļaujot Gaismai un Priekam katrā ikdienā ienākt?
Varbūt- Vienkārši Mīlēt- šai Mirklī, šai Dienā,
Dziļi izjūtot Dzīvi- katrā Tās pieskārienā. . .
Dziļi izjūtot Dzīvi- katrā Tās pieskārienā. . .
Tu gaidi Vēju, lai pie Tevis Tas trauc;
Un Tavus matus un seju, un lūpas skauj.
Tu gaidi Vēju, lai Tevi Tas Spārnos
Kā ērgli ceļ, un koki šalcot Tev aplaudē. . .
Tu gaidi Vēju, bet kāds gaida Tevi- lai Vēja vārdā sauktu!
Tā kā debesīs- plašās un brīvās
Vienam- ceļš iznāk, otram- tik maldi,
Vienam- ceļš iznāk, otram- tik maldi,
Tā- no katram mums iedotās Dzīves-
Var gan ķēdes, gan Laimes pakavus kalt!
Var gan ķēdes, gan Laimes pakavus kalt!
Mēs Cits no Cita iedegamies- kā koki sausās vasarās,
Mēs liesmojam kā priežu sveķi; kā plāna, sausa bērza tāss.
Mēs liesmu rokās sadodamies. . .
Un kļūstam neapvaldāms Spēks-
No vienas galotnes uz otru- kā putns lido ugunsgrēks.
Mēs paši Sevi nežēlojam, un- tas jau ir pats galvenais:
Tā līdz pat Serdei, līdz pat Sirdij-
Kā milzu Ugunskuram kaist!
Kā milzu Ugunskuram kaist!
Jo vairāk Dzīvības ir Mūsos- jo varenāk Mēs varam degt!
Vien Vēji- tā kā nodevēji- ar pelniem cenšas liesmas segt. . .
Un tālab vienā sārtā liesmot ar Draugiem Kopā gribu Es,
Lai Vējš no Manis tālāk aiznes uz visām pusēm Dzirksteles!
Vien Vēji- tā kā nodevēji- ar pelniem cenšas liesmas segt. . .
Lai Vējš no Manis tālāk aiznes uz visām pusēm Dzirksteles!
Ja Tev ir kaut teikums labu vārdu:
Izstāsti- kur beidzas Rīta Vējš?
Atklāj man- kur vakaros iet Saule?
Ja Tev ir kaut Mirklis no šīs Dienas-
Paņem to, lai brīdi apsēstos. . .
Paņem, lai Pats Sevī ieklausītos. . .
Un, lai Tālāk-Dzīvošanai pieceltos!
Ja Tev ir vēl jūdze Sava Ceļa,
Varbūt- tā ir Paspēšanai dota-
Lai Visneprātīgākais no Taviem Sapņiem
Netiek vien pa tukšo izsapņots. . .
Nāc! Piesēdīsim nesteidzīgi dīķa vidū- uz tilta,
Kamēr vēl diena tik jauka. Un Vasaras Saule silda.
Nāc, piesēdīsim. . . Lai steidzīgie garām steidzas.
Dzirdi, Mums putni dzied un sienāži spēlē,
Nāc, piesēdīsim. . . Lai steidzīgie garām steidzas.
Dzirdi, Mums putni dzied un sienāži spēlē,
Saulainās smaržās zied un šūpojas ūdensrozes. . .
Lai tie steidzīgie steidzas! Mums tikai Vasara sākas,
Viņiem . . . varbūt . . . jau beidzas. . .
Lai tie steidzīgie steidzas! Mums tikai Vasara sākas,
Nāc! Uzsaukšu kokteili Tev- Saulrieta mākoņu krāsās;
un upeņu zilo- kā māsas. . .
Nāc! Baudīsim Vasaru, izgaršojot ik Mirkli
No Mūsu atkal-tikšanās Prieka:
Kur reizē smiekli ar asarām tiekas;
No Mūsu atkal-tikšanās Prieka:
Bet Viss ir tik patiesi, nav nekā lieka!
Nāc- piesēdīsim nesteidzīgi- kamēr Mēs Esam. . .
Bez solījumiem- cik tas ilgi būs. . .
Un Katrs Gadalaiks par Pavasari kļūs:
Lai Tevi nebiedē Mans aicinājums-
Joprojām paliksim Mēs Katrs Pats.
Vien- pilns ar Mīļumu būs dienu gājums,
Un- nedaudz lēnāk ritēs Laika Rats. . .
 | |||||
| Ir tādi Cilvēki- kā Svētku brīži- mirklis kopā. . . un esi Laimīga! Es Viņu mīlu ne vien par to, kāds Viņš ir, bet arī par to- kādu Viņš padara Mani! |
