Kas ir . . . aukstums . . . tumsa un . . . ļaunums . . .

 Kādā universitātē profesors reiz uzdevis saviem studentiem jautājumu:- Vai Visu, kas pastāv, ir radījis Dievs?

Kāds no studentiem droši atbildējis:- Jā, radījis Dievs.
Vai Dievs tiešām radījis visu?- pārjautājis profesors.
- Jā, ser.- atbildējis students.

Profesors jautāja tālāk:
- Ja Dievs ir radījis visu, tātad- Dievs ir radījis arī ļaunumu, ja ļaunums pasaulē pastāv? Tātad- Dievs ir ļauns?

Izdzirdot to students apklusa. Profesors bija ļoti apmierināts ar sevi. Viņš lieku reizi studentu priekšā lepojās, 
parādījis, ka ticība Dievam- ir tikai mīts.

Bet te roku pacēla kāds cits students:

- Profesor, vai varu jums uzdot jautājumu?
- Protams,- atbildējis profesors.
Students piecēlies un jautājis:

- Profesor, vai aukstums pastāv?

- Kas par jautājumu? Protams, ka pastāv.

Vai tad tev nekad nav bijis auksti?
- Patiesībā, ser, aukstums nepastāv. Saskaņā ar fizikas likumiem, tas ko uzskatam par aukstumu, 

 īstenībā ir. . . siltuma neesamība.

Cilvēku vai priekšmetu var izzināt kā objektu, kuram ir enerģija vai- enerģijas nav, vai tas to izstaro vai- nē. 

Absolūtā nulle (-273°С) ir pilnīga siltuma enerģijas 

 neesamība. Tādā temperatūrā visa matērija kļūst inerta un nespējīga reaģēt. Sekojoši- aukstums nepastāv! Mēs esam izdomājuši šo vārdu, lai izteiktu to,

ko sajūtam kā. . . siltuma neesamību.

Students turpināja:- Profesor, vai tumsa pastāv?
Profesors atbildēja:- Protams, ka pastāv.
Students teica:- Jūs atkal kļūdāties, ser.

Tumsa tāpat nepastāv- patiesībā tumsa ir gaismas trūkums. 

 Mēs varam izzināt gaismu, bet ne tumsu. Izmantojot Ņūtona prizmu, mēs varam sadalīt balto gaismu daudzās krāsās un tad pētīt katras gaismas krāsas viļņu garumu.

Bet tumsa tā nav mērāma.

Parasts gaismas stars ielaužas tumsas pasaulē un izgaismo to. Kā jūs varat noteikt to, cik tumša ir tā vai cita telpa? 

Jūs taču mērāt mainīgo gaismas daudzumu, vai ne tā? Sekojoši- tumsa ir tikai jēdziens, kuru cilvēks lieto, lai aprakstītu to stāvokli, kuru raksturo gaismas neesamība.

 Pēc tam jaunais cilvēks atkārtoti jautāja profesoram:
- Ser, vai ļaunums eksistē?
Jau nepārliecinātāki profesors tomēr atbildēja:
- Jā, protams, kā es jau teicu. Mēs to redzam katru dienu: 

Cietsirdība cilvēku attiecībās, milzums noziegumu, vardarbība pasaulē – tas viss ir nekas cits kā- acīmredzama ļaunuma esamība. Uz to students atbildēja:
- Ļaunums nepastāv, ser, katrā gadījumā- pats par sevi 

"kā tāds"- tas vispār nepastāv.

Ļaunums ir- vienkārši- to īpašību trūkums, kuras piemīt Dievam. Līdzīgi kā gadījumos ar aukstumu un tumsu, vārds pats par sevi apzīmē tikai kaut kā neesamību. Dievs nav radījis ļaunumu. Ļaunums- nav ne mīlestības īpašība piemītoša Dievam; ne spēja dot citiem nesavtīgi, 

 kuras pastāv kā siltums un gaisma. 

Ļaunums ir- mīlestības neesamība cilvēka sirdī. 

 Tas ir kā aukstums, kas iestājas, kad nav siltuma.

Kā tumsa, kas pārņem pasauli, kad nav gaismas... 

   ~ Šis students bija. . . Alberts Einšteins ~ 

  Einšteins ir teicis arī vārdus: Grūtībās... slēpjas iespējas.

Nāc- negaidīsim puteni. . . ielēksim vēl Rudenī!

Neticu es, ka nav iespējams atrast

Kastani, zīli vai citu nieku-

  Tādu, kas augs un augs tik ilgi,

  Kamēr- pārvērtīsies par prieku! ? !

Dzeja pasauli nepārmainīs, bet tajā kāds vienmēr atradīs savu neizteikto prieku vai sāpi. Dzejas rindas par Rudeni. . .

Tikpat ugunīgas kā košo lapu zelts; 

 Tik smeldzīgas kā skumjas par aizejošo vasaru; 

 

 Un- nedaudz bēdīgas, ja rudens ir iezadzies arī sirdī. . .

Lai sauli smeltos,- jāatver sirds durvis un jāiziet laukā.
Nāc! Nāc, iesim paklejot. . . samtainā rudenī. . . 

 Mani lutina rūsgani zeltainais rudens-

Ar siltām dienām un krāsainiem sapņiem.

Klusi izteiktiem, samtainiem vārdiem;

Liegiem smaidiem un čaukstošām lapām,

 

Kuras liekas man kaut ko sakām. . .

 Un es atbildu tām ar smaidu:

Es vēl. . . kaut ko no vasaras gaidu-

   Siltu lietu, varavīksni, krāsainus ziedus. . .

Dzidrus smieklus, siltas acis un klusu prieku.

 

 Viss zelts man nāk no rudens maka,

 Ko vējš ar vieglu roku ber. . .
Un- ber pie sliekšņa, ber pie takas. . .

 

  Viss zelts man nāk no rudens maka,

 

 Ne lūdzošs vārds nav jāpasaka

Tik- kauss ar dzērvēm jāizdzer. . . 

  Viss zelts man nāk no rudens maka. 

Viss zelts, kas. . . dvēselei tā der. . . 

 Ej! Ej kļavlapu putenī stāvēt;
Dvēseli atvērt rudens vējiem un smaržām. 

Sajust. . . Rudens elpu Sevī plūstam, 

Krāsainu gaismu Sevī ielīstam. . .

  Kļavlapu putenī stāvēt, Savu Sapni rokās satvert,
Pret debesīm pacelt, ļaujot rudens gaismai to svētīt!

 

 Nevajag atteikties rudens lapkritī dejot,
Vējš kad aicina strauji virpuli griezt. . .

 

Tas nekas, ja pelēcīgs vēsums jau manāms ir dabā,
pēdējos ziedus vēl ceļā var, vasarai aizejot, sviest!

 

Ziema būs gara, dūks vakari rāmi un silti; 

 

 Rudens valsis vēl ilgi atmiņās nāks. . .

 Ar visskaistākām ogām pasaulē
pilni šoruden pīlādžu zari;

 Visskaistākās ogas pasaulē 
apēd vārnas un sīkputnu bari. 

 Visskaistākās ogas pasaulē
tikai tāpēc vien, ka tās rūgtas,

Smagiem, sarkaniem ķekariem karājās nenoplūktas.

Man ir tikai. . . viena pati sirds;
Viens balons pīlādžu vīnam, 

Un- cik maz var tajā iepildīt, to mēs katrs zinām. . .

Un- kad vakaros cikādes dzied, izpeld mēness ar zelta ragiem.
Un- sarkani pīlādži pusnaktī zied, ar ogu ķekariem smagiem.

Visskaistākās ogas pasaulē, rudens naktīs man rādās miegā.
Un pirmajā sniegā kā asaras birst, kā sarkanas asaras sniegā... 

~Šīs burvīgās rindas par pīlādžiem sarakstījis Ziedonis~

 Bet- man- dārzā jau otro gadu aug savas

 "visskaistākās ogas pasaulē"- rudens avenes.  

Tās tiešām ir. . . īsts dabas brīnums! 
Ja vasaras avenes dāvā mums ogas~ 3 nedēļas; 

Tad rudens avenes- dāsni audzē ogas~ 3. . . mēnešus! 

Tā- no augusta līdz novembrim. . . (sārtojas, kamēr nosalst). 

  Šogad lasīju šīs skaistās, sulīgās rudens ogas 

 (ēdu svaigas, gatavoju saldos un ievārījumus)
līdz 13. . . novembrim. . .

 

 

 Ja vien ārā būtu patīkamāks laiks, 
varētu iet un iet uz dārzu "avenēs",

 

. . . līdz sasnieg sniegs un sārtie ogu ķekari sasalst, 

 Bet- nu cik tad var "ogot"- tūliņ, tūliņ. . . jau decembris!

 

 

 Šis man ir ļoti iecienīts (gards un veselīgs) kārums:
Silti āboli+ bumbieri+ banāni un avenes. Ņammīgi. . .

 

. . . Neteiksim vairāk neko, jo visu, ko mēs teiksim,

Noskaudīs vējš, kas dārzā zarus šūpo;

 

 . . . Vārdus, kuri mirdz mums lūpās. . .

 Bet- nesteidzieties slotas ņemt, lai raganās jūs vērstos.

 Var būt- jau brīdī nākamā- jums spārni noderēs,

Lai gaismas drānās tērptos!
Ja slota vajadzīga kādu brīdi jums šķiet,

  Tad, lidojot ar to pa gaisu, slotas spēku neizniekojiet-
Ir slotai lemts pa grīdu šļūkt, ne gaisā celties-

Tik tā tās īsto spēku varat gūt un burvestību smelties,
Ko slota sniedz, ja rokas prasmīgas to tver-

Kā spārnots, solis viegls tad jums vedas,
Un gaisma palīgs ir, kas slotai durvis ver,

  Lai tā ikkatru sīku, nederīgu putekli
Pie citiem nederīgiem, saslaucītiem atbirumiem ber.

Un grīda tīra kļūst kā debesjums, kad diena skaidra,
Un pati Tu kā eņģeļmeitene. . .

 No debesjuma vari nolaisties tik maiga;

 

Ar nederīgiem gružiem neaptraipīta,
Kā grīda tikko izslaucīta tīra, svaiga;

 Kam tik ar tīriem soļiem pieskarties;
Un- kurā cieņpilni, ar patiku un prieku raudzīties.

Pirms spārnus savus noraut un slotu tvert,

 der slotas klusā, gudrā balsī arī klausīties:

 Ir pazemīga, tīra grīda augstāka
Par seklām bravūras un augstprātības debesīm!

Nav banāls padoms šis vai pašgudrības tvaiki-
Tas saldi~ sāpīgs vērojums- 
Ja esi īsta ragana, tad- proti burties maigi!

Un- svarīgi ir nenokavēt Svētdienu- Sevī un Citos!

Arī tad, kad pa tumsu kā putns būrī es sitos.

 Nenokavē Svētdienu- dzīves trauksmainā asinsritē,

 

 Kad vismelnāko monologu ikdiena citē. . .

 

Liec savā rītdienas mugursomā visu, ko vēlies;

Vienīgi- neliec gaušanos par nepiepildītiem sapņiem.

 

Liec savā rītdienas mugursomā visu, ko vēlies;
Vienīgi neaizmirsti ielikt Ticību tam, ka Sapņi piepildīsies!

 Bet patiesībā- tā nebūs mugursoma-
Tie būs putni, un tāpēc neviens īpaši nebrīnīsies,
ka Tavai ikdienai pieaugs spārni. . .

 Visu mūžu zīmēju ceļu, pa kuru gaidu atnākam sirdsmieru.

Visu mūžu es krāsoju debesis- lai nelītu pelēki lieti!

Visu mūžu es sargāju siltumu, lai tie, 

kuri atnāk pie manis, sasildīti prom ietu. . .

Visu mūžu es savai ikdienas puķei
- klāt svētku aukliņas sienu. . .

Rudens ir atbraucis dzeltenos ratos,

Kapara sīknaudu rugainēs ber. . .

Pinkaini mākoņi debesīs smaida-
Lieli kā lāči un balti kā krīts. . .

 Pa dzīves raibajām notīm mēs skanīgi ejam.

Pa dzidro oktāvu kalniem- augšā un lejā.
Tā melodija, ko dziedam,- kas to ir devis?

Un. . . tā ir dziesma, kas paliek aiz Tevis. 

 Es lūdzu pelēkām debesīm-
pār mani kā palags lai klājas;

Lai mani putni, debesīs klīstošie, 

beidzot sev atrastu mājas. . .

Rudens drīz beigsies. Tad tirgošu sapņus-
par kļavlapām dzeltenām. . .  sārtām. . .

 Bagāta kļūšu. Jā, māju man nav- mūžīgi stāvu vārtos. 

Nerausti kaķi aiz ūsām-

Kaķis bez ūsām vairs nepazīs mājas!

Nerausti mani aiz sapņiem- 

Bez sapņiem es aiziešu Prom!

 Labāk- ieliec manās nosalušās rokās

 siltu, saldu un smaržīgu smieklu tēju. . .

Rudens ballei ir īpašs šiks. . .

 Apģērbos- pilnīga demokrātija!

Atnāc kā pāvs, vai atnāc pliks-

Neviens Tev nesāks kasīties klāt. . . 

Jābūt vienīgi- Rudens dziļumam,

Rudens domīgumam, un drusku sentimentam:

 

Rudens tālums nav tas, kas mūs viļ!

Rudens tālums ir tas, kas dzen

Pakaļ bijušai vasarai Tevi,
Tevi- pret jauno pavasari. . . 

 

 

Uz manu rudeni- Es lūdzu Tevi- Atnāc, ja vari.